Es strādāju par auklīti, un tas nav darbs, ko vairums cilvēku iedomājas, kad dzird vārdu "aukle". Mani bieži vien prasa – vai tu sēdi ar maziem bērniem? Jā, bet ne tikai. Es rūpējos par smagi slimu pensionāru, kas pēc insulta ir pilnībā atkarīgs no citiem. Viņš ir jauks vecs vīrs, reiz būvējis tiltus, tagad nespēj pats aiziet līdz tualetei. Es strādāju nakts maiņās, kas nozīmē, ka es pavadu divpadsmit stundas tumsā, klausoties elpošanas aparāta skaņas, mainot autiņus un lasot viņam grāmatas, kad viņš naktīs nevar aizmigt. Darbs ir smags ne fiziski, bet emocionāli. Tu esi viens ar savām domām, kad ārā visi guļ, un tev jābūt modram, lai sadzirdētu kādu neparastu troksni vai pārmaiņu elpošanā.
Tā nu bija viena no tām naktīm, kad vecais kungs beidzot bija aizmidzis pēc trim sāpīgām stundām, un es sēdēju virtuvē vājā lampas gaismā, dzerot tēju, kas jau sen bija atdzisusi. Telefonā sērijveidā nomainīju desmit aplikācijas, izlasīju visas ziņas, paskatījos TikTok, kur visi dejo kaut kādas muļķības, un jutu, kā nāk tā sajūta – nakts bez miega, kad tavas smadzenes ir nogurušas, bet nevar atslēgties. Un tad es atcerējos, ka mana kolēģe Anna reiz pieminēja, ka viņa šādās naktīs spēlējot kazino uz telefona. Es viņai toreiz pasmējos, bet šonakt man bija vienalga. Es ierakstīju meklētājā
vavada kazino, jo vārds bija palicis atmiņā no Annas stāsta par to, kā viņa nopelnījusi jaunu veļas mašīnu.
Atvēru vietni un uzreiz sajutu kaut ko tādu kā atvieglojumu. Krāsas nebija agresīvas, spēles izskatījās kā mazi mākslas darbiņi. Es sapratu, ka negribu sarežģījumus. Es gribēju kaut ko vienkāršu, garlaicīgu, lai vienkārši paietu laiks, kamēr mans pacients guļ. Izvēlējos vecmodīgu spēli ar augļiem – ķiršiem, apelsīniem, citroniem. Nostalģiska sajūta, it kā es spēlētu tos pirmos automātus, ko mans tētis reiz rādīja atpūtas namā. Ieliku divdesmit eiro, ko biju atvēlējusi šai nedeļai kā "kafijas naudu" darbā. Likmes uzliku mazas – desmit centi. Un tad sākās tā hipnotiskā ritma sajūta. Spin, spin, spin. Simboli mainās, atskan neliela mūzika, ekrānā kaut kas uzplaiksnās. Man pat nebija svarīgi, vai laimēju vai zaudēju. Svarīgi bija tas, ka es pārstāju domāt par to, vai vecais vīrs elpo normāli, vai man jāpagriež viņu uz sāniem, vai esmu aizmirsusi iedot zāles.
Pirmajā stundā es laimēju kādus trīsdesmit eiro un zaudēju divdesmit. Bilance lēkāja kā maza pele. Un tad es pārgāju uz citu spēli, ko ieteica pati vietne – kaut ko ar seno Ēģipti un faraoniem. Tur bija bonusi, bezmaksas griezieni, visas tās lietas, par kurām es līdz tam neko nesapratu. Es sāku griezt, un tā kā jau bija trijos naktī, es biju nedaudz miegaina un lēna. Spiedu pogu mehāniski, nemaz neskatoties uz laimestiem. Bet tad pēkšņi telefons sāka vibrēt un ekrāns kļuva zeltains. Es paskatījos – trīs faraona maskas bija sakrituši rindā. Es dabūju divdesmit bezmaksas griezienus un ceturtā griezienā uzsita vēl desmit bonusus. Es atceros, ka sāku skaļi elpot, lai netraucētu guļošo pensionāru. Manas rokas trīcēja, bet ne no aukstuma – no tā, ka es nespēju noticēt, cik ātri mainās skaitļi. Kad bonusi beidzās, manā bilancē bija četrsimt divdesmit eiro.
Es aizvēru telefonu, iegāju gaitenī, ieelpoju dziļi un izdzēru glāzi ūdens. Es biju tik satraukta, ka gāju uz pirkstgaliem pa tumšo dzīvokli, klausījos elpošanas aparāta vienmērīgo dūkoņu un domāju – ko tagad? Es varētu turpināt. Bet kaut kas man teica – apstājies, izņem pusi. Tā es arī izdarīju. Es pārskaitīju divsimt eiro uz savu karti, bet pārējos divsimt atstāju. Un tad es sev apsolīju, ka šoreiz spēlēšu tikai desmit minūtes. Ja zaudēšu, zaudēšu. Ja laimēšu – vēl labāk. Es atvēru pavisam citu spēli – vienkāršu, ar zvaigznēm un septiņām. Desmit minūtes pārvērtās piecdesmit, jo es nevarēju atrauties no tā vieglā ritma. Un beigās, kad beidzu, man bija palikuši apmēram simts piecdesmit eiro. Es nolēmu – pietiek. Es aizvēru pārlūku un pavadīju atlikušās nakts stundas, lasot grāmatu un klausoties lietu.
Kad no rīta pienāca maiņas beigas, un es gāju uz autobusu, man galvā joprojām ritēja tie skaitļi. Es nevarēju noticēt, ka es, vienkārša aukle ar rēķiniem par apkuri un elektrību, kas dzīvo kopmītnē ar divām istabām, vienā naktī esmu nopelnījusi gandrīz tikpat, cik par divām maiņām. Bet pats galvenais – es sajutu, ka spēle nav tikai nauda. Tā ir spēja pārslēgties. Kad tu ilgas stundas esi atbildīgs par cita cilvēka dzīvību, tavas smadzenes nenogurst tikai fiziski, bet arī emocionāli. Tu uzkrāj spriedzi, kurai nav izejas. Un tāda vieta kā vavada kazino man kļuva par to izplūdes vārstu. Es neiespringstu, neceru uz miljoniem, es vienkārši atvēlos no realitātes.
Nākamajā nedēļā es atkal atvēru to pašu vietni, bet jau ar skaidru plānu. Es ieliku trīsdesmit eiro, nospēlēju vienu konkrētu spēli, kurā man patīk animācijas – tur dinozauri staigā pa džungļiem – un pēc stundas izgāju ar četrdesmit eiro laimestu. Mazums, bet patīkami. Taču ceturtajā reizē notika kaut kas tāds, ko es nemaz negaidīju. Es biju nogurusi pēc trīs nakšu maiņām pēc kārtas. Man galva bija kā vate, acis līmējās ciet. Bet es aiz ieraduma atvēru vavada kazino, jo zināju, ka tas mani uzmundrinās. Es ieliku četrdesmit eiro, nospiedu pirmo griezienu – nekas. Otro – nekas. Trešajā es gandrīz aizmigu, kad pēkšņi no telefona atskanēja tāda fanfaru skaņa, ka es uzrāvos. Es paskatījos ekrānā un ieraudzīju piecu līmeņu bonusa spēli ar dārgumu lādi. Katrā līmenī laimests dubultojās. Līdz pēdējam man bija astoņi simti četrdesmit eiro.
Es atceros, ka nokritu krēslā un aizvēru acis. Es vienkārši sēdēju un klausījos, kā mana sirds dauzās. Vecais vīrs tajā brīdī gulēja, un es biju tikai es – viena sieviete tumšā dzīvoklī ar savu laimestu. Es neko nepirku uzreiz. Es gaidīju līdz algai, un tad pieskaitīju klāt šo naudu un nopirku ziemas riepas savai vecajai mašīnai, kas visu rudeni slīdēja pa lietu kā pa ledu. Papildus vēl nopirku jaunu kafijas automātu mājās, jo vecais bija izkalis pirms gada. Pārējo ieliku krājkasītē un apsolīju sev, ka šī nauda būs kā drošības spilvens, ja kaut kas notiks ar manu pacientu un es palikšu bez darba.
Tagad, kad es stāstu šo stāstu draugiem vai kolēģiem, daži rausta plecus un saka – tev vienkārši paveicās. Un jā, taisnība. Bet paveicās ne tikai tāpēc, ka uzgāju laimestus. Paveicās tāpēc, ka es spēju apstāties, kad vajadzēja. Es nekad neesmu ielikusi vairāk, nekā varu zaudēt. Es nekad neesmu spēlējusi, lai atspēlētos. Un es nekad neesmu aizmigusi ar kaunu, ka iztērēju pārtikas naudu. Mana pieredze ar vavada kazino ir kā draugs, kurš reizēm iedod tev dāvanu, bet reizēm tikai pasmaida un iet garām. Tu neesi dusmīgs uz draugu, ja viņš tev neko nedod, vai ne?
Tāpēc ikvienam, kurš domā pamēģināt, es saku – dari, bet ar galvu. Ieliec tikai to, kas tev nav žēl. Spēlē, kad esi mierīgs un laimīgs, nevis kad esi dusmīgs vai izmisis. Un, galvenais, atceries, ka lielākais laimests ir nevis tie cipari kontā, bet tā sajūta, ka tu vari atļauties būt nedaudz neuzmanīgs, nedaudz priecīgs un pilnīgi brīvs no rītdienas raizēm kaut vai uz vienu stundu. Man tā ir. Un es ceru, ka arī tev būs.
