Man ir diezgan normāls, pat varētu teikt – garlaicīgs dzīvesstāsts. Es strādāju par grāmatvedi Liepājā, dzīvoju viena pati ar savu kaķi Muri, un maniem trīsdesmit diviem gadiem ir tāda kā pelēka rutīna: rīta kafija, astoņas stundas pie ekrāna, vakara seriāls, gulētiešana. Reizi mēnesī es aizeju uz teātri, reizi nedēļā satieku draudzeni Lieni, bet pārsvarā mana eksistence ir tik paredzama, ka pat mans kaķis reizēm uz mani paskatās ar līdzjūtību. Kādu piektdienas vakaru, kad lietus sitās pret jumtu un ārā bija tāds drēgnums, ka kauli sāpēja, es sapratu, ka man vajag kaut ko – jebko – kas izjauktu šo ritmu. Ne jau lielu drāmu, ne mīlas dēku vai ceļojumu uz Taizemi, bet vienkārši kaut ko tādu, kas man atgādinātu, ka es vēl esmu dzīva un ka pasaule nav tikai Excel tabulas un nodokļu deklarācijas.
Es atcerējos, ka mans kolēģis Juris no nākamā kabineta vienmēr runā par kaut kādām spēlēm, kurās viņš "atslēdzas". Juris ir četrdesmitgadīgs vīrietis ar pliku pakausi un mierīgu balsi, tāds, kurš nekad nepaceļ balsi un kurš, šķiet, ir redzējis visu. Viņš man reiz teica – "zini, Ieva, dažreiz ir labi uz brīdi padomāt, ka nauda ir tikai cipari, ar kuriem var paspēlēties". Es to toreiz neuztvēru nopietni, bet tajā lietainajā piektdienā es sapratu, ka viņam varbūt ir taisnība. Es atradu savā pārlūkā vēsturi – Juris man bija atsūtījis saiti pirms mēneša – un es to atvēru. Sākumā es tikai skatījos, nepiesakoties. Dizains bija patīkams, nevis tie spilgtie, kliedzošie toņi, kas parasti biedē mani kā cilvēku, kurš pieradis pie klusām krāsām. Es pamanīju, ka viņiem ir sadaļa ar dažādiem piedāvājumiem, un tur bija saraksts ar
vavada promo codes – kaut kādas atlaides vai papildu iespējas jaunajiem spēlētājiem. Es tobrīd vēl nesapratu, ko nozīmē visi tie termini, bet es nokopēju vienu no kodiem, jo man patīk kārtība un man patīk, ja man ir kaut kāda priekšrocība pirms sākuma.
Es reģistrējos, izmantojot savu e-pastu, un ieliku kontā divdesmit eiro – tieši tik, cik es parasti iztērēju par biļeti teātrī. Man nebija bail zaudēt, jo es jau biju garīgi norakstījusi šo naudu kā "izklaides budžetu". Bet notika kaut kas, ko es negaidīju. Pirmā spēle, ko es izvēlējos, bija kaut kāds tematisks automāts ar eņģeļiem un dēmoniem – tāda gotiska estētika, kas man kā bijušai vidusskolas gotu fanātei uzreiz iekrita sirdī. Es uzliku likmi četrdesmit centi un nospiedu griezt. Un tad es nospiedu vēlreiz. Un vēl. Pirmās desmit minūtes es neko nesapratu no tā, kas notiek – simboli krita, dažreiz kaut kas sakrita, bet mans atlikums lēnām, bet noteikti gāja uz leju. Es zaudēju četrus eiro. Tad es pamanīju, ka spēlei ir kaut kāds bonusa līmenis, kas aktivizējas, ja savāc trīs īpašus simbolus. Es sāku griezt ar domu – nu, zaudēšu vēl dažus, varbūt vismaz redzēšu, kā tas bonuss izskatās. Un tad, kad mans atlikums bija noslīdējis līdz četrpadsmit eiro, tas notika. Trīs eņģeļu spārni uz ekrāna, un es iekritu bonusa raundā.
Tas nebija tikai vienkāršs bezmaksas griezienu komplekts. Šī spēle mani aizveda uz citu ekrānu, kur man bija jāizvēlas no vairākiem eņģeļu attēliem, un katrs slēpa kaut kādu balvu. Es izvēlējos pirmo – pieci eiro. Otro – desmit eiro. Trešo – un te es sastingstu, jo trešais man atvēra nevis naudu, bet reizinātāju, kas teica, ka nākamie desmit griezieni būs ar četrkāršotu laimestu. Es sāku smieties, jo tas viss likās tik nereāli – es, grāmatvede no Liepājas, sēžu ar kaķi uz dīvāna un izvēlos eņģeļus, kas man dod naudu. Kad bonuss beidzās, mans atlikums bija četrdesmit seši eiro. Es četrdesmit seši. No divdesmit. Es nospiedu pauzi, izdzēru glāzi ūdens, un Muris uzmanīgi noskatījās, kā es trīcošām rokām aiztaisu klēpjdatoru. Es vienkārši nevarēju noticēt, ka kaut kas tik nejaušs var būt tik precīzi labi. Nākamajā rītā es ieraudzīju tos pašus četrdesmit sešus eiro savā makā, un es domāju – varbūt tā ir zīme.
Bet ne jau nauda bija galvenais. Galvenais bija tas, ka es tajā vakarā pirmo reizi pēc gadiem sajutu, kā sirds pukst ātrāk – ne tāpēc, ka es būtu nobijusies, bet tāpēc, ka es biju dzīva. Nākamajā dienā es ar šo naudu nopirku nevis sev kaut ko, bet gan aizvedu savu māti uz jūru. Viņa jau sen bija lūgusi, lai mēs aizbraucam uz Pāvilostu, bet man vienmēr bija attaisnojumi – nav naudas, nav laika, ir auksts. Bet šoreiz man bija tie četrdesmit seši eiro, kas nebija plānoti nevienam rēķinam. Mēs aizbraucām ar autobusu, pastaigājām pa pludmali, kas bija pilnīgi tukša un vējaina, un mamma teica – "zini, meita, tu pēdējos gados esi kļuvusi tik nopietna. Man patīk redzēt tevi tādu – nedaudz neaptveramu". Es pasmaidīju un nedomāju par Excel tabulām visu dienu. Tas bija dārgāk par jebkuru laimestu. Kad mēs atgriezāmies Liepājā, es atvēru to pašu kazino, bet šoreiz – uzmanīgi. Es pirms spēles izpētīju, kādi vēl kodi ir pieejami, un atcerējos, ka Juris bija pieminējis, ka var atrast vairākus vavada promo codes dažādās forumu vietnēs. Es pavadīju pusstundu, meklējot un pārbaudot, un beigās atradu vienu, kas deva papildu desmit eiro bez depozīta. Desmit eiro par velti – tas bija kā atrast desmit eiro uz ielas, tikai bez nepieciešamības locīties.
Es tos desmit eiro izspēlēju lēnām, ar mazām likmēm, un, kad tie bija gandrīz beigušies, es uzvarēju vēl vienu sīku bonusu – tikai trīs eiro, bet tas likās kā uzvara. Es izņēmu visu, kas bija palicis – tie bija trīspadsmit eiro – un nopirku Murim jaunu rotaļlietu, kažokādas peli, kas čīkst. Viņš ar to spēlējās trīs dienas bez pārtraukuma, un es katru vakaru sēdēju un skatījos, kā viņš skrien pakaļ tai pelei, un smējos. Smieklīgi, vai ne? No visiem iespējamiem stāstiem par kazino, mans stāsts ir par eņģeļiem, kažokādas peli un pastaigu pa vējainu pludmali ar māti. Bet tieši tāpēc es joprojām reizēm iegāju tajā platformā. Ne jau tāpēc, ka gribētu kļūt bagāta – es esmu pārāk reālistiska, lai ticētu, ka spēļu automāti ir kāda finansiāla stratēģija. Bet tāpēc, ka dažreiz, kad dzīve ir pārāk gluda un pārāk pelēka, tev vajag kaut ko, kas to izjauc. Vajag sajūtu, ka tu vari nospiest pogu un nezināt, kas notiks. Vajag to mirkli pirms rezultāta, kad gaiss kļūst biezāks un sirds sitas ātrāk.
Tā nav atkarība – es pārbaudīju sevi. Dažreiz es neieeju mēnesi, divus, un man pat neprasās. Bet tad, kad es jūtos, ka atkal esmu iekritusi savā rāmī, kad es pārāk daudz domāju par procentiem un pārāk maz par to, kas man patīk, es atveru to pašu cilni. Es ievadu kādu no jaunajiem kodiem, ko atrodu savā e-pastā no viņu izsūtīm, un es atļaujos sev vienu vakaru – tikai vienu – kurā nauda nav nauda, bet gan krāsas un skaņas un mazas uzvaras. Pēdējā reize, kad es spēlēju, es uzvarēju divdesmit divus eiro un nopirku siltas zeķes savai mātei. Viņa piezvanīja un teica, ka tās ir vislabākās zeķes, kādas viņai jebkad bijušas, jo tās ir no sirds. Un es sapratu, ka tas ir tas, ko es meklēju. Ne jau džekpots, ne jāhts, ne miljons. Bet tā iespēja pārvērst nejaušību par rūpēm. Tā iespēja paņemt to, ko tev iedeva veiksme – pat ja tā ir tikai divdesmit divi eiro – un iedot tālāk kādam, kam tas vajadzīgs. Manai mātei. Manam kaķim. Man pašai, kad man vajag atcerēties, ka es neesmu tikai grāmatvede, bet arī cilvēks, kurš reiz ticēja eņģeļiem un gotiskām ainām. Un zini ko? Varbūt tā nav slikta ticība.
