Mani sauc Marta, man ir piecdesmit trīs gadi, un es dzīvoju Liepājā, nelielā dzīvoklī netālu no jūras, tādā, kur vējš vienmēr pūš pa logiem un kur kaijas kliedz tik skaļi, ka dažreiz es nevaru sadzirdēt pat savas domas. Es esmu bijusi skolotāja, es esmu bijusi bibliotekāre, es esmu bijusi sieva, es esmu bijusi māte, un tagad es esmu neviens no tiem, jo mani bērni ir izauguši un aizbraukuši uz citām valstīm, mans vīrs ir nomiris pirms pieciem gadiem, un es esmu palikusi viena ar savām grāmatām, ar savu kaķi, ar savu dārzu, kas vasarā ir skaists, bet ziemā ir tikai tukša zeme, kas gaida, kad atkal varēs kaut ko audzēt.
Pēc vīra nāves es nezinu, kā es pārvarēju to laiku. Es domāju, ka es vienkārši turpināju elpot, jo nekas cits man neatlika. Es sāku lasīt vēl vairāk, es sāku staigāt gar jūru katru dienu, es sāku runāt ar savu kaķi tā, it kā viņš saprastu katru manu vārdu, un es sāku atcerēties lietas, ko es biju aizmirsusi, piemēram, to, kā mans vīrs smējās, kad es izgāzu kafiju uz paklāja, vai to, kā viņš man teica, ka es esmu skaistākā sieviete pasaulē, pat tad, kad es biju tikai pidžamā un ar nesarautiem matiem. Bet vakaros, kad es paliku viena, kad kaķis bija aizmigusi uz dīvāna un grāmata bija beigusies, es jutos tā, it kā es būtu pazaudējusi ne tikai savu vīru, bet arī sevi. Es nesapratu, kas es esmu, ja es neesmu kāda sieva, ja es neesmu kāda māte, ja es neesmu tikai bibliotekāre, kas sēž starp grāmatu plauktiem.
Tas viss sākās pavisam nejauši, kā jau visas interesantās lietas dzīvē. Es sēdēju mājās kādā lietainā oktobra vakarā, skatījos ārā pa logu, kur lietus sita pret stiklu tā, it kā kāds gribētu iekļūt iekšā, un es sāku meklēt kaut ko, kas man liktu aizmirst. Es nezinu, kā es nonācu pie tā, bet es nonācu pie vietnes, kur bija pieejami
free spins latvia, un es sāku pētīt, kas tur ir. Es to darīju tikai tāpēc, ka man bija garlaicīgi, tikai tāpēc, ka man bija jādara kaut kas, lai aizpildītu to tukšumu, kas mani bija pārņēmis. Es sāku ar spēli, kas man šķita visvienkāršākā, tādu, kurā nav daudz likumu, kurā tu vienkārši griež riteni un ceri, ka tas apstāsies uz kaut ko labu. Es uzliku likmi, kas bija tik maza, ka es to pat nepamanīju, un es nospiedu pogu. Un tad notika kaut kas, ko es nekad nebiju gaidījusi. Es laimēju. Tas bija tikai daži eiro, bet tas bija fakts, ka es laimēju pirmajā reizē, kas lika man apstāties un aizdomāties.
Es sēdēju pie sava galda, skatījos uz ekrānu, un es domāju par to, cik dīvaini ir tas, ka es, cilvēks, kas visu savu dzīvi ir balstījusies uz loģiku, tagad sēžu un skatos, kā nejaušība man ir atnesusi kaut ko, ko es nebiju pelnījusi. Tas mani nesamulsināja, tas mani ieintriģēja. Es sāku domāt par to, cik daudz lietu dzīvē notiek nejauši, cik daudz lietu mēs nevaram kontrolēt, un cik daudz lietu mēs vienkārši pieņemam kā pašsaprotamas. Nākamajā dienā es atgriezos. Es atgriezos nevis tāpēc, ka es gribētu laimēt vēl vairāk, bet gan tāpēc, ka es gribēju saprast, kā tas strādā. Es esmu cilvēks, kas vienmēr grib saprast, kā lietas funkcionē, vai tas būtu vēstures process vai vienkārša sadzīves tehnika, un tagad es gribēju saprast, kā funkcionē nejaušība. Es sāku lasīt par dažādām spēlēm, par to, kādas ir izredzes, par to, kā tiek noteikti rezultāti, un es atklāju, ka tas viss ir balstīts uz matemātiku, uz varbūtību teoriju, uz likumiem, kas ir tikpat precīzi kā tie, kurus es izmantoju savā darbā.
Tas mani nomierināja. Tas lika man saprast, ka tas nav haoss, ka tas nav tikai nejaušība, ka aiz visa tā ir sistēma, un ka es varu to saprast, ja es veltīšu tam laiku. Es sāku spēlēt regulāri, katru vakaru pēc vakariņām, un es sāku pamanīt, ka man patīk spēles, kurās ir nepieciešama koncentrēšanās, kurās tu nevari vienkārši nospiest pogu un aizmirst, bet kurās tev ir jādomā, jāplāno, jāizvēlas. Tas man atgādināja par manu darbu, par to, kā es katru dienu plānoju stundas, kā es domāju par to, kā vislabāk nodot zināšanas saviem skolēniem, un tas man lika justies tā, it kā es būtu radusi jaunu veidu, kā izmantot savas prasmes.
Es atceros vienu vakaru, tas bija novembra vidū, kad ārā jau bija tumšs jau no pulksten četriem, un es biju nogurusi no garas dienas, jo biju vadījusi lasīšanas pulciņu bērniem, kurā bija jārunā par to, kāpēc grāmatas ir svarīgas, un kāpēc nav pareizi, ka viņi tās nolasījuši tikai pusi. Es biju dusmīga, es biju nogurusi, un es gribēju vienkārši aizmirst par visu. Es atvēru vietni, kur varēju izmantot free spins latvia, un es nolēmu, ka šoreiz es spēlēšu nedaudz drosmīgāk, ka es uzliku likmi, ko parasti neuzliktu, jo es jutos tā, it kā man vajadzētu kaut ko mainīt. Un tad notika tas, ko es nekad neaizmirsīšu. Es laimēju daudz vairāk, nekā es biju iedomājusies. Es sēdēju pie sava galda, skatījos uz ekrānu, un es nevarēju noticēt, ka tas notiek ar mani. Es jutos tā, it kā es būtu atradusi dārgumu, kas bija apslēpts zem mana dārza, un tas piederēja tikai man. Es nesāku kliegt, es nesāku lēkāt, es vienkārši sēdēju un smaidīju, jo es sapratu, ka tas, ko es jūtu, nav tikai par naudu, tas ir par to, ka es esmu kaut ko sasniegusi, ka es esmu pieņēmusi lēmumu, un tas izrādījās pareizs.
Protams, es zinu, ka tas nav tikai par laimi, ka ir arī matemātika, ka kazino vienmēr uzvar ilgtermiņā, un es nekad neesmu domājusi, ka es varu pārspēt sistēmu. Bet es arī zinu, ka dzīvē ir daudz lietu, kas nav tikai par matemātiku, ka ir arī emocijas, ka ir arī tas, kā tu jūties, kad tu pieņem lēmumu, un ka dažreiz tas, kā tu jūties, ir svarīgāk par to, ko tu iegūsti. Es sāku spēlēt tikai tad, kad es jutos labi, kad es biju atpūtusies, kad es biju gatava pieņemt gan laimestu, gan zaudējumu. Un tas mani iemācīja kaut ko svarīgu par dzīvi, ka tu nevari visu laiku kontrolēt, ka dažreiz tu vienkārši jāļauj notikt, un ka tas, kas notiek, var būt labāk, nekā tu biji plānojis.
Vēl viens stāsts, kas man palicis prātā, ir par manu draudzeni Ilzi. Mēs esam pazīstamas kopš bērnības, mēs esam kopā gājušas skolā, mēs esam kopā svinējušas visus savus dzimšanas dienas, un mēs esam viena otrai tās, ar kurām mēs varam runāt par visu. Vienu dienu, kad mēs sēdējām viņas virtuvē un dzērām kafiju, es viņai pastāstīju, ka es dažreiz spēlēju tiešsaistes spēles. Viņa paskatījās uz mani tā, it kā es būtu teikusi, ka es lidoju uz Mēnesi. Bet pēc tam viņa sāka jautāt, un es sāku stāstīt, un viņa sāka saprast, ka tas nav par to, ka es zaudēju naudu, bet gan par to, ka es atrodu veidu, kā atpūsties. Viņa nolēma, ka arī grib pamēģināt, un es viņai parādīju, kā tas strādā. Viņa sāka ar ļoti mazu summu, jo viņa ir vēl piesardzīgāka nekā es, un viņa sāka spēlēt tikai tad, kad viņas bērni bija aizmiguši. Pēc dažām nedēļām viņa man piezvanīja un teica, ka ir laimējusi biļetes uz operu, ko viņa sen bija gribējusi apmeklēt, un ka viņa ir tik priecīga, ka nevar noticēt. Viņa teica, ka tas nav par naudu, bet gan par to, ka viņa beidzot atrada kaut ko, kas viņai pieder tikai viņai, kaut ko, kas nav saistīts ar bērniem, ar vīru, ar mājas darbiem. Tas mani ļoti iepriecināja, jo es redzēju, ka tas, kas sākās kā vienkārša ziņkāre, pārvērtās par kaut ko pozitīvu viņas dzīvē.
Protams, es neesmu naiva. Es zinu, ka ir cilvēki, kuriem tas var kļūt par problēmu, un es vienmēr esmu uzmanīga, lai tas nenotiktu ar mani. Es nekad nespēlēju, ja esmu dusmīga vai skumja, jo tad tu pieņem lēmumus, kurus vēlāk nožēlo. Es vienmēr nosaku sev limitu, cik daudz es varu iztērēt, un es to nekad nepārkāpju. Tas ir kā ar saldumiem, ja tu zini, ka tev ir mēra sajūta, tad tas ir tikai patīkami, bet, ja tu zaudē kontroli, tad tas kļūst par problēmu. Es domāju, ka tas ir svarīgi, lai cilvēki to saprastu, jo daudzi domā, ka kazino ir tikai par naudas zaudēšanu, bet patiesībā tas ir par izklaidi, un, ja tu to uztver tā, tad tas var būt patīkami.
Tagad, kad es atskatos uz pēdējo gadu, es redzu, ka tas viss ir bijis diezgan interesants ceļojums. Es sāku ar to, ka man bija garlaicīgi, un es beidzu ar to, ka man ir jauns hobijs, kas man palīdz atslēgties no ikdienas stresiem. Es esmu iepazinusies ar dažādiem cilvēkiem tiešsaistē, daži no viņiem ir no citām valstīm, un mēs dažreiz sarunājamies par spēlēm, par stratēģijām, par to, kā mēs jūtamies, kad laimējam vai zaudējam. Tas ir kā neliela kopiena, kur visi saprot, ka tas ir tikai spēle, un ka galvenais ir labi pavadīt laiku. Es joprojām strādāju savā bibliotēkā, es joprojām iesaku grāmatas cilvēkiem, un es joprojām dažreiz strīdos ar kolēģiem par to, kāpēc viņi neievēro kārtību, bet tagad man ir kaut kas, kas man palīdz atcerēties, ka dzīvē ir arī jautras lietas, ka nav viss tikai darbs un pienākumi.
Es nezinu, ko nesīs nākotne, varbūt es kādreiz pārstāšu spēlēt, varbūt es turpināšu, bet tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka esmu iemācījusies, ka dažreiz ir vērts riskēt, ka dažreiz ir vērts darīt kaut ko tikai tāpēc, ka tas šķiet interesanti, un ka pat mazas lietas var sagādāt lielu prieku. Es domāju, ka tas ir tas, ko es gribēju pateikt. Dzīve ir pārāk īsa, lai visu laiku būtu nopietnam, un dažreiz ir jāļauj sev vienkārši baudīt mirkli, pat ja tas nozīmē griezt riteni ekrānā un cerēt, ka tas apstāsies tieši tur, kur tu to vēlies. Un, ja tas neapstājas, tad nekas, jo rīt ir jauna diena, un varbūt tad tas apstāsies. Es beidzu ar to, ka esmu pateicīga par to, ka esmu atradusi kaut ko, kas man palīdz justies dzīvai, un ka esmu iemācījusies, ka laime dažreiz ir tikai viens klikšķis prom.
